Cilvēki un to mīluļi.

Cik gan cilvēki reizēm spēj būt akli un tizli. Kad viņiem kkas ir, viņi domā, ka bez tā mierīgi spēs dzīvot, kā zaudē tā jūt savā dzīvē milzīgu tukšumu, kas viņus lēnām aprij.

Pašnāvība.

Varbūt daži mani tagad sauks par emo (ko jau pāris cilvēki dara), bet man vienalga. Lai jau sauc, tas man galīgi nerūp. Bet nu enīvej, es tā padomāju

Kas gan ir nāve?

Nesen uzzināju, ka divi man labi draugi/cilvēki (sauciet kā gribiet)

Kas tas ir?

Kopš pēdējo reizi par to domāju ir pagājis ljoti ilgs laiks. Bet pēdējās pāris dienas atkal man lika par to aizdomāties. Nez vai tas kādreiz man liks arī mieru vai vislaik sekos? Nespēju veikt izvēli. Ja nu tas ko izvēlos es ir nepareizi? Ja tā, tad tas nozīmē tikai vienu – sāpes un ciešanas. Bet kā lai izvēlas īsto? Kā lai zin, ka tā vajag, ka vajag tieši tā un ne savādāk? Varbūt es izvēlēšos nepareizi un iešu šo izvēlēto ceļu, bet kā es zināšu, ka neiederos tur, pat ja visi mani laipni pieņems? Ja nu es galīgi aizeju prom no sava īstā ceļa… Ja nu es pazaudēju to pavisam un nekad vairs neatrodu? Atkal ir pārāk daudz visādu ideju.

Bum

Vakar…tfu nu jau aizvakar

I don`t know.

“Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,

Kas tas?!

Man ir skumji, bet kāpēc? Man gribas kliegt un raudāt, bet no kā? Man gribas bēgt un neapstāties, bet kas mani biedē?

Svētdiena

Sveiki! Nezinu, ko lai tagad uzraksta! Ja Jūs tikai zinātu cik es esmu priecīga!

26. augusts

Tā gribas kaut ko uzrakstīt, bet ko lai raksta? Es nezinu… Šodien vispār atkal ir kāda jokaina diena. Liekas, ka esmu priecīga, smaidu un priecājos par to, ka šodien atkal uzspīdēja sen neredzētā saulīte!!

….

Es atkal jau sāku nesaprast cilvēkus (draugus) sev apkārt… Jau atkal liekas, ka esmu izdarījusi kaut ko ne tā…