Pašnāvība.

Varbūt daži mani tagad sauks par emo (ko jau pāris cilvēki dara), bet man vienalga. Lai jau sauc, tas man galīgi nerūp. Bet nu enīvej, es tā padomāju par pašnāvību. Diez kā ir labāk mirt ciešot mokošas sāpes, vai tomēr neko nejūtot? Laikam jau mirt, neko nejūtot, varētu būt labs variants. Tā vienkārši un ātri vari pamest šo pasauli un, iespējams, doties uz labāku vietu. Esmu bieži domājusi par pašnāvībām, bet vienmēr īsi pirms apņemos to izdarīt, es pārdomāju… Jā, es zinu, esmu depresīvs un pārāk nomākts cilvēks. Vēl jau esmu arī ļaunuma iemiesojums, bet tas tā. Tātad, labāk mirt ātri un bez sāpēm? Kaut gan varbūt tomēr ir izvēlēties ilgi un mokoši? Īstenībā grūts jautājums… Bet ja izvēlas mirt ilgi un mokoši, tad vēl var paspēt apdomāt visu, kas dzīvē noticis gan slikto, gan labo. Un ja tā padomā, varbūt cilvēks pat pa tiem dažiem mirkļiem var izdomāt jēgu dzīvošanai un tomēr nenogalināt pats sevi, bet dzīvē kaut ko mēģināt labot, lai būtu labāk. Bet enīvej, manā gadījumā labāk nevar palikt. Tāpēc labāk nepievērsīsimies laimīgām beigām. Īstenībā es domāju, ka labākais veids kā nomirt ir vai nu nošauties, vai pakārties. Kaut gan varbūt kāds domā savādāk… Bet nu nomirt cilvēkam iespēju ir daudz. Manuprāt, nošauties ir pats labākais variants, bet tad tikai vienīgi vajag dabūt ieroci, kas ne visiem ir iespējams. Nošaujoties Tu vari pats izvēlēties kā Tu gribi mirt – ātri vai lēni. Bet tikai tas, ka no lodes izglābties ir azliet grūtāk, ja tev blakus neviena nav. Bet var jau gadīties tā, ka Tu gribi nomirt ātri, bet tas ilgst veselu mūžibu, vai arī otrādāk – vēlies mirt lēni, bet viss notiek pārāk ātri. Es laikam vairāk atbalstītu lēnu miršanu, ne jau tāpēc, lai izjustu sāpes, bet drīzāk tāpēc, ka Tu vēlreiz vari atcerēties visus jaukos brīžus, ko esi piedzīvojis ar saviem vismīļākaijiem draugiem un aiziet no šīs pasaules ar labām atmiņām par dzīvi, ko esi nodzīvojis. Kaut gan savā ziņā var arī domāt par visu slikto, ko Tu esi kādam nodarījis, vai arī ko Tev nodarījis tas kāds cits. Varbūt tad varētu apdomāt, ko Tev vajadzēja darīt/teikt savādāk… Varbīt, ka tas būtu mainījis visu dzīvi un Tu šobrīd nemirtu un nedomātu kā būtu, ja būtu. Bet nu ko darīt. Kas izdarīts, izdarīts. To vairs mainīt nav iespējams, ja nu vienīgi līgt tam cilvēkam piedošanu un cerēt, ka viņš piedos un jūs atkal kļūsiet par draugiem. Bet nu cilvēki ir dažādi un viņu rīcības tāpat. Tātad. Manuprāt, pakāršanās ir domāta tiem cilvēkiem, kuriem gribētos ilgu un mokošu nāvi, lai nebūtu jādomā par itin neko, tikai to brīdi, kad Tu aptver, ka atsāsi šo pasauli, ko mīlējis/ienīdis. Nu jā, aprakstīt man par to gan nav daudz ko. Nezinu kādas ir tās sajūtas, jo nekad neesmu mēģinājusi, bet mēs varam tikai minēt kā tas ir. Nu enīvej, tā kā es pie ieroča netiktu, tad jau man laikam vien atliktu pakārties. Nu ko lai dara. Tāda dzīve…

P.S. Kurš mani ieliks psihenē?