Kas tas ir?
Kopš pēdējo reizi par to domāju ir pagājis ljoti ilgs laiks. Bet pēdējās pāris dienas atkal man lika par to aizdomāties. Nez vai tas kādreiz man liks arī mieru vai vislaik sekos? Nespēju veikt izvēli. Ja nu tas ko izvēlos es ir nepareizi? Ja tā, tad tas nozīmē tikai vienu – sāpes un ciešanas. Bet kā lai izvēlas īsto? Kā lai zin, ka tā vajag, ka vajag tieši tā un ne savādāk? Varbūt es izvēlēšos nepareizi un iešu šo izvēlēto ceļu, bet kā es zināšu, ka neiederos tur, pat ja visi mani laipni pieņems? Ja nu es galīgi aizeju prom no sava īstā ceļa… Ja nu es pazaudēju to pavisam un nekad vairs neatrodu? Atkal ir pārāk daudz visādu ideju.
Esmu vairākas reizes iztēlojusies kā būtu ja izvēlētos tieši to un nevis ko citu. Domās jau viss ir daudz vienkāršāk kā īstenībā. Bet ja nu patiesībā būtu tāpat vai pat labāk? Bet ja nu sliktāk? Man bail mēģināt šķērsot šo robežu. Negribētos izdarīt nepareizo izvēli un pēc tam ciest. Bet kuram gan tas patīk? Nedomāju, ka ir kāds kuram tas varētu patikt, bet tā ir daļa no dzīves. Ja mēs neizjustu sāpes un ciešanas nekad nebūtu nožēlas.
It kā jau pēdējās dienās es labi atpūtos un jutos laimīga, bet kādēļ mani nomāc tādas bažas. Vēl nesen man tas bija vienalga. Nerūpēja, kas notiks tālāk un tagad es vairs nespēju izlemt īsto ceļu kuru iet. Divi no trim jau ir mēģināti iet. Bet vai labāk ir pieturēties pie pārbaudītām vērtībām, vai labāk sākt visu no jauna? Un ja nu es izvēlētos palikt pie jau pārbaudītā, tad kuru labāk izvēlēties? Kurš no šiem diviem ceļiem man patika vislabāk un kurš mani gaida? Un ja nu izvēlētos sākt visu no jauna, ko man mainīt? Vai palikt tādai pašai? Pārāk daudz jautājumu, pārāk maz atbilžu…
Un ja nu neviens no šiem ceļiem nav īsti domāts man, tad ko tālāk darīt? Varbūt aizmirst visas šīs trīs iespējas un meklēt kaut ko pavisam citu… Es tiešām vairs nezinu ko iesākt. No vienas puses šīs pārdomas man neļauj darīt pāris mīļas lietas, kuras es tiešām ļoti šogad vēlos, bet no otras puses es vairs nezinu, kas ir bijis īsts un kas ne un kas vēl būs.
Esmu iesākusi lasīt grāmatu sēriju. Neteikšu kā sauc, jo domās, ka esmu apsēsta ar šīm grāmatām (bet es nemaz neesmu ar viņām apsēsta). Kaut gan daudzi jau tāpat nojauš par ko iet runa vai arī vienkārši zin. Bet nu nekas. Es jau šīs grāmatas esmu pārlasījusi pāris reizes. Un pats interesantākais ir tas, ka ar katru reizi, kad pārlasu kādu no šīm grāmatām es vienmēr saskatu tajās kaut ko citu. No sākuma tās vienkārši likās interesantas grāmatas, bet vēlāk sāku saprast šīs grāmatas būtību. Lasot pāris rindkopas cenšos iztēloties kā tas būtu. Gan šajās lappusēs aprakstītās skumjas, gan laime kādu izjūt galvenie varoņi. Un īstenībā pāris no šīm emocijām esmu arī patiešām izjutusi dažādās situācijās. Īstenībā tādā ziņā var pārliecināties vai tu šajā situācijā esi rīkojies pareizi, vai tomēr būtu labāk rīkoties tā kā ir aprakstīts grāmatā… Zinu varbūt tas viss liekas muļķīgi, bet tomēr visam dzīvē ir kāda jēga.
Jēga ir pat visstulbākajam un bērnišķīgākajam notikumam, ko esat izdarījuši jūs paši vai kāds jūsu draugs/paziņa. Tam nav nozīmes, cik lielu nodarījumu kāds jums ir nodarījis. Ja jums šis cilvēks dzīvē tiešām ir īpašs, tad ir jāspēj viņam piedod. Māksla slēpjas arī piedošanā. Ne vienmēr viegli ir pateikt “piedod” vai “es tev piedodu”. Bet īstenībā tā var pazaudēt ļoti labus draugus vai pat ģimenes locekļus.
Vienu brīdi (vēl ļoti nesen – pirms kādām pāris stundām) es vairs negribēju braukt uz Liepāju un satikt savus draugus. Iemesls nav visai svarīgs kāpēc, bet es tā padomāju, ka tas īstenībā ir diezgan muļķīgi. Galu galā šie cilvēki man tiešām ir ļoti īpaši un mīļi, pat ja reizēm viņi uzvedas kā pēdējie idioti (piedodiet :>). Man laikam viņi būs īpaši pat ja viss saies galīgā dēlī un mēs vairs nekad nerunāsim. ^^. Laikam jau tomēr es braukšu pie viņiem ciemos, kas gan cits man atliek? Negribas pazaudēt tādus cilvēciņus no savas dzīves.
Īstenībā, es pat reizēm brīnos, kā viņi spēj būt mani draugi. Man liekas ir bijuši diezgan daudzi iemesli, lai mani ienīstu uz visu mūžu, bet laikam, jau viņi spēj piedot manas muļķības. Kaut gan ne tikai tādēļ es brīnos par to kā viņi var ar mani draudzēties. Ir jau vēl viens iemesls. Esmu daudz savādāka nekā viņi. Liekas dīvaini kā var būt draugi vairāki atšķirīgi cilvēki (it īpaši, ja viens no tiem cilvēkiem esmu es). Vienkārši ir tā, ka es nespēju sevi iztēloties ar viņiem kaut ko kopīgu darām, pat ja tā ir patiesība, man liekas, ka es sapņotu…
Un es ļoti ceru, ka daži no šiem maniem draugiem beigs strīdēties, jo tas jau tiešām sāk palikt muļkīgi. Neesmu nevienā pusē. Lūdzu tieciet skaidrībā viens ar otru. Savādāk tiešām būs tā, ka visi mani draugi savā starpā strīdās (un man nav daudz draugu…)
