Pasaka par mani

Mana draudzene uzrakstīja pasaku par mani!

Laimīgais Pūķis.

Reiz sen senos laikos, aiz trejdeviņiem kalniem un ielejām, pašā meža biezoknī, kas, protams, atradās uz kalna, dzīvoja skaista, burvīga meitene, taču visi no viņas bijās. Jautājums kāpēc? Šīs meitenes vārds bija Dace, viņa bija vientuļa, taču šī vientulība viņu brīnumainā kārtā nemaz netraucēja un nebiedēja. Dace veica savus ikdienas pienākumus un bija laimīga. Ļaudis no viņas bijās, jo viņai piemita, kas īpašs. Saulainas vasaras dienas tā spēja padarīt drūmas un lietainas un otrādāk! Viņas spēkos bija viss, viss ko vienkāršs cilvēks var vēlēties.

Te pēkšņi kādu dienu, pie viņas mājas durvīm pieklauvēja kāds izbijies jauneklis un lūdza viņai palīdzību: “Dace, mīļā, jaukā, palīdzi mums. Pils ielejai draud briesmas. Pūķis – liels, milzīgs, uzbrūk. Tu esi vienīgā, kas spēj palīdzēt, lūdzu…” Bet Dace atbildēja: “Kāpēc man tas būtu jādara?” Un jauneklis savukārt: “Tu dabūsi visu, pili, princi, naudu, varu, tikai lūdzu glāb mūs.” Dacei to visu patiesībā nevajadzēja, vismaz viņa tā domāja,  taču nezin kāpēc, viņa tomēr piekrita.

Pūķis – liels, spēcīgs- raudzījās Dacē, taču ne uz ilgu laiku. Neviens neapzinājās to, ka patiesībā pūķis bija zaķpastala! Un viņam pašam bija bail no tiem, kas uzlūko viņu, tāpēc viņš teica: “Lūdzu nenogalini mani. Es nevienam pāri neesmu nodarījis, es vienkārši apmaldījos, es dzīvoju tur, kalna galā, meža biezoknī!” Un Dace ieklausījās pūķa teiktajā un aizveda to apakaļ mežā.

Beigu beigās ļaudis priecājās, kad pūķa nav un iedzīvotājiem nedraud briesmas. Protams, neviens nezināja, ka pūķis ir dzīvs un vesels. Taču Dace bija priecīga, ka spēja palīdzēt. Tā viņa kļuva par karalieni un ilgi jo ilgi dzīvoja laimīgi un, protams, apciemoja pūķi, kurš pateicoties viņai bija dzīvs un laimīgs! Dace zināja, ka ir rīkojusies pareizi…

P.S. Laura ar pa retam apciemoja pūķi!