Meitene un princis.

Čau! Šodien mums vajadzēja rakstīt pasaki (nav īpaši svarīgi kāpēc), bet nu fakts ir tāds, ka pasakas beigas ir sasteigtas, jo man vienkārši pietrūka laika. :>

Meitene un princis.

Reiz sen senos laikos dzīvoja jauka ģimenīte, kurā dzīvoja divi bērni. Viens bija puika, otra – meitene. Meitene bija ļoti jauka, maza un mīļa. Viņas vārds bija Laura. Viņa neapzinājās cik viņa ir skaista. Viņai bija zeltaini, mirdzoši mati un gaiši zilas acis. Viņa izskatījās kā dieviete.

Taču vienu dienu atgadījās kaut kas slikt. Viņas vecāki pazaudēja darbu un visa ģimene ieslīga parādos. Mazajai Laurai vairs nerūpēja nekas cits kā tikai pc iespējas vairāk atbalstīt savus mīļos vecākus. Pēc pāris dienām atbrauca komisija un piesprieda sodu par parādu nemaksāšanu. Vecākiem nebija naudas ko maksāt āpēc viņiem nācās atdot abus bērnus darbā par kalpiem ķēniņa pilī.

Laura nevēlējās šķirties no sava brāļa un viņa to bija cieši apķērusi, bet nonākot pie pils brālis tika izrauts no viņas apskāvieniem un aizvests uz otru pusi. Meitenītei ļoti gribējās raudāt, bet viņa saņēmās un centāsdarīt savu darbu.

Kādu dienu, kad saimniece bija aizbraukusi uz citu pilsētu, Laura bija saritinājusies tumšākajā istabas stūrītī un gauži raudāja domādma par to, kur gan atrodas viņas mazais brālis. Meitene nebija dzirdējusi nākam soļus uz viņas pusi un satrūkās ieraugot skaisto saimnieces dēlu stāvam viņas priekšā. laura ātri noslaicīja vaigus, nolieca galvu un vēlējās iet prom, kad puisis viņu satvēra aiz rokas un pievilka sev klāt. “Kāpēc tu raudi?” jautāja mīļa balss. Laura neko neteica tikai pamāja ar galvu. Puisis pasmaidīja un teica: “Nebaidies no manis, es tev pāri nedarīšu. Mani sauc Dāvis. Varbūt vēlies ar mani iziet pastaigāties? Mana māte šodien mājās nebūs.” Meitene pacēla savas spīdīgās acis un nosarkusi pamāja viņam. Puisis satvēra Lauru aiz rokas un izvedaārā skaistajā pils dārzā.

No sākuma meitene apžilba no spožās saules gaismas. Ārā bija jauka pavasara diena. Viss zaļoja, putniņi čivināja un puķes plauka. Bija diezgan silts. Viņi pagāja garām mazai upītei un apsēdās uz soliņa blakus lielam un varenam ozolam. Dāvis atkal pasmaidīja un teica: “Šī ir mana mīļākā vieta visā dārzā, bet tas skaistums to padara vēl jaukāku.” Laura nosarka un beidzot teica: “Nesaki nu par mani tā. Neesmu jau nemaz tik skaista. Tikai parasta kalpona, kas strādā pie tavas mātes. Nu jau esmu bez ģimenes…” Puisis paskatījās viņā un tad jautāja: “Kāpēc bez ģimenes? Tev nav ne tēva, ne mātes?” Meitene mirkli skatījās kā zālē rotaļājas divi taurenīši un tad lēnām atbildēja: “Tēvu un māti es jau sen pazaudēju, kad mani kopā ar brāli dēļ parādiem atdeva saimniecei par kalpiem…” “Un kas notika ar tavu brāli?” ieinteresēts jautāja Dāvis. Laurai pār vaigiem noritēja viena asara un viņa teica: “Mans brālis tika kaut kur aizvests un es nezinu, kur viņu meklēt.”

Puisis apķēra meiteni un teica: “Tikai neraudi mana mīļā. Es neļaušu nevienam darīt tev pāri. Vairs nekad! Es apsoli, ka darīšu visu tavā labā un mēs līdz mūža galam būsim laimīgi. Lūdzu kļūsti par manu sievu.” Laura no sākuma nedaudz samulsa, bet tad viņa piekrita jaunā puiša lūgumam un tā viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam.