Tas pats – vecais stāsts

Veros laukā pa logu. Redzu kā tas lēnām noraso. Pa to, mazas pilītes no loga augšas tek uz leju, tāpat kā manas asaras… Liekas, ka mums ir kas kopīgs… Vai tās ir sāpes, kas nomoka mūsu sirdis? Es domāju… Kā būtu bijis… Kā būtu bijis, ja rīkotos savādāk!? Varbūt nebūtu tik daudz sāpju, varbūt viss izgaistu vienā acumirklī!? Es nespēju! Tā gribas raudāt…! Nespēju pretoties šai asariņai, kas slīd lejup pār manu vaigu. Es gribu vēlreiz, kaut uz mazu mirklīti, justies tā kā jutos toreiz… Sen senā pagātnē… Gribu būt blakus tam cilvēkam, ko reiz satiku pagātnē! Neviens mani nesaprot labāk par VIŅU! Ir mainījies pilnīgi viss… Viss ir pārāk samākslots un vienmuļš!!! Kur ir mīlestība, kad to visvairāk gaida? Kāpēc nevar aizmirst to vienu pagātnē? Varbūt Tu kaut ko vēlies man pasacīt? Runā skaļāk! Es Tevi nedzirdu, bet tik ļoti vēlētos, ko sadzirdēt… Atkal mani ir piemeklējusi kārtējā neveiksme, bet tikai ar vienu cilvēku esmu jutusies īpaša… Kāpēc ta? Lūdzu, paskaidro… Kāpēc tieši tā!?